Chlamydia

Pec statistikas datiem, 5% visu iedzīvotāju slimo ar urīndzimumceļu iekaisumu, kura izraisītājs ir hlamīdijas (uroģenitālā hlamidioze). Tomēr šo slimnieku skaits ir daudz lielāks, jo šās slimības laboratoriskā diagnostika ir apgrūtināta mikroorganisma īpatnību dēļ.

Hlamīdijas kā šūnu ieslēgumus pirmo reizi mikroskopā ieraudzīja Halberšteters un Provaceks 1907. gadā. Materiālu ieguva no trahomas slimnieku acs konjunktīvas. Urīndzimumceļu iekaisumu izraisa citi hlamīdiju serotipi.

Savu īpašību dēļ hlamīdijas ir starpposms starp vīrusiem un baktērijām. Līdzīgi vīrusiem, tās vairojas tikai dzīvā šūnā, jo ir obligāti šūnu parazīti un neaug mākslīgās barotnēs. Bet to šūnu siena, šūnu elementi un bioķīmiskais sastāvs ir ka bakterijam.

Savas dzīves laikā hlamīdijas iziet vairošanās ciklu. Urīndzimumceļu iekaisumu izraisošās hlamīdijas par mērķšūnām izraugās gļotādas cilindriskās un pārejas epilēlijšūnas, pie kurām tās piestiprinās un kurās tās pēc tam iekļūst. Tad sakas šo parazītu vairošanās, veidojoties šūnu ieslēgumiem (retikulāriem ķermenīšiem). Apmēram 2 - 3 diennaktīs vairošanās cikls beidzas un inficētās šūnas iet bojā, atbrīvojot apkārtējos audos hlamīdiju \"pieaugušos\" mikroorganismus (elementārķermenīšus). Šie elementārķermenīši nevairojas, bet nodrošina infekcijas izplatīšanos slimnieka organismā un padara slimnieku par infekcijas avotu kontaktpersonām.

Nelabvēlīgos apstākļos hlamīdijas slimnieka organismā pārveidojas L formās un var nemainītā veidā ilgstoši parazitēt šūnā, neradot nekādas slimības pazīmes. Tomēr šīs maskētās hlamīdijas bojā neiet, bet, šūnai daloties, pāriet uz meitšunu.

Organisma aizsargspējai mazinoties, hlamīdijas aktivizējas un pārveidojas par tipiskām formām, radot uroģenitālās hlamidiozes uzliesmojumu un atkārtošanos.

Šā iemesla dēļ uroģenitālā hlamidioze var gadiem norisēt apslēpti un to pat nav iespējams diagnosticēt.

Kā inficējas ar hlamīdijām?

Ar uroģenitālo hlamidiozi slimo tikai cilvēks. Mikroorganismi ārējā vidē nav spējīgi dzīvot un vairoties un ātri iet bojā istabas temperatūrā, ultravioletajā starojumā vai dezinfekcijas līdzekļu klātbūtnē. Tāpēc aplipt var tikai tuva kontakta ceļā kā gonorejas gadījumā. Visbiežāk inficēšanās notiek dzimumkontakta laikā.

Infekcija caur placentu pāriet arī no slimas mātes uz augli, vai bērns inficējas dzemdību laikā no slimās mātes.

Uroģenitālās hlamidiozes inkubācijas periods.

Atšķirībā no gonorejas hlamidioze ļoti reti izraisa spēcīgu iekaisuma reakciju. Tomēr pirmās uroģenitālās hlamidiozes pazīmes var rasties 10-15 dienu laikā pēc inficēšanās. Vienai trešdaļai inficēto slimībai ir bezsimptomu gaita. Inficētais par savu slimību var uzzināt tikai pēc mēnešiem vai gadiem, kad radušās hroniskas pārmaiņas urīndzimumceļos un citos orgānos.

Uroģenitālās hlamidiozes klīniskā aina.

Līdzīgi gonorejai, arī hlamīdijas \"mīl\" urīndzimumceļus, kas klāti ar vienkārtaino cilindrisko epitēliju. Tāpēc hlamīdiju izraisītais iekaisums klīniski atgādina iekaisumu, ko izraisa gonokoki.

Pirmās sūdzības var būt par nepatīkamām sajūtām (dedzināšanas sajūtu, sāpīgumu) urinācijas laikā un izdalījumiem no maksts vai urīnizvadkanāla, kuri gan reti ir strutaini un biežāk ir gļotaini duļķaini.

Sievietēm ginekoloģiskās apskatēs tiek konstatēts hronisks urīnizvadkanāla iekaisums, hronisks dzemdes kakla iekaisums, nereti pat dzemdes kakla erozija. Var attīstīties arī Bartolīna dziedzera iekaisums, kad ārējos dzimumorgānos mazo kaunuma lūpu mugurējā trešdaļā veidojas sāpīgs sastrutojis sabiezējums. Ar laiku sākas velkošas sāpes vēdera lejasdaļā, krustos, kā arī menstruālā cikla traucējumi, ilgstošas menstruācijas, starpmenstruāciju asiņošana utt.

Vīriešiem hlamīdijas sākumā izraisa mazsimptomātisku urīnizvadkanāla iekaisumu, kas divu mēnešu laikā pāriet hroniskā uretrītā, bet reizēm - sāpīgumu urinācijas laikā. Infekcija bieži izraisa priekšdziedzera iekaisumu (prostatītu) ar tam raksturīgām nepatīkamām sajūtām un urinācijas traucējumiem. Tāpat kā gonorejas gadījumā, var iekaist arī sēklinieks (orhīts) un tā piedēklis (orhoepididimīts). Urīnpūšļa iekaisums, ko izraisījušas hlamīdijas, rada sāpīgumu urinācijas laikā un vēlēšanos bieži urinēt.

Visi hlamīdiju izraisītie simptomi var paši no sevis mazināties vai uz laiku izzust, lai atkal atkārtotos (recidivētu). Katrs nākamais recidīvs ir ar vairāk ilgstošu, smagāku gaitu. Uroģenitālās hlamidiozes slimnieki parasti slimības simptomus cenšas ārstēt paši, lietojot pretsāpju līdzekļus vai pat antibiotikas, līdz sāpes un nepatīkamās sajūtas izzūd. Šādai pašārstēšanai ir vairākas nelabvēlīgas sekas:

1) uroģenitālā hlamidioze netiek izārstēta, un tikai uz laiku tiek nomākti tās simptomi. Hlamīdijas ieņem \"aizsargpozīcijas\" - pārveidojas L formās;

2) uroģenitālo hlamidiozi diagnosticēt ir ļoti grūti, jo simptomi ir niecīgi un laboratoriski L formas nav ieraugāmas. Nepieciešamas sarežģītas, dārgas diagnostikas metodes;

3) lietojot niecīgā devā antibakteriālos preparātus, organismā veidojas pret tiem darbīgas vielas vai arī sensibilizācija un turpmāka šo antibakteriālo preparātu nepanesība;

4) atkārtoti ilgstoši slimības recidīvi organismā izraisa hronisku iekaisumu ar bieži vien neatgriezeniskām sekām, piemēram, spontānu abortu, ārpusdzemdes grūtniecību, olvadu salipumu ar sekojošu neauglību vai komplikācijām grūtniecības laikā.

Hlamīdiju infekcija acīs var izraisīt acs konjunktīvas iekaisumu un redzes traucējumus.

Iekaisums var rasties arī mutes gļotādā, žāvā un mandelēs, ja infekcija tur nokļuvusi oroģenitālā kontakta ceļā. Tādā pašā veidā var iekaist taisnās zarnas gļotāda, izraisot sāpīgu vēdera izeju ar gļotu un asins piejaukumu. Proktīts biežāk ir homoseksuālistiem.

Uroģenitalas hlamidiozes slimniekiem vēlīnas komplikācijas veidā var būt locītavu sāpes, iekaisums tanīs, sāpīgas aktīvās kustības. Parasti tiek skartas kāju locītavas. Šiem slimniekiem locītavās hlamīdijas neatrod, bet organismā ir daudz antivielu pret hlamīdijām. Hlamīdiju infekcija var izplatīties visā organismā, un, ja ta vienlaikus izraisījusi arī urīndzimumceļu, acs konjunktīvas un locītavu iekaisumu arjsmagu vispārējo stāvokli, to sauc par Reitera slimību, kas, lai slimnieks nekļūtu invalīds, jāārstē stacionārā.

Jaundzimušajiem, kas inficēti grūtniecības vai dzemdību laikā, 1 - 2 nedēļas pēc piedzimšanas var sākties acu iekaisums. 4 - 11 nedēļu vecumā var sākties pneimonija, bet infekcija var ilgstoši būt bez jebkādām pazīmēm.

Hlamidioze monoinfekcijas veidā sastopama reti. Izmeklējot pacientu, gandrīz vienmēr atrod arī citas infekcijas, piemēram, trihomoniāzi, ureaplazmozi vai kandidamikozi. Klīniskā aina jauktas infekcijas pacientiem ir vairāk izteikta un nav tik tipiska kā vienas infekcijas gadījumā.

Kā var diagnosticēt uroģenitālo hlamidiozi?

Hlamīdiju īpašību dēļ to diagnostika ir daudz sarežģītāka nekā citu mikroorganismu noteikšana.

Tipiskos šūnu ieslēgumus var redzēt speciāli krāsotās bojātas gļotādas atdalījumu iztriepēs, bet šī diagnostikas metode nav droša un tās gadījumā var būt gan viltuspozitīvi, gan negatīvi rezultāti.

Antivielu noteikšana asinīs ir sarežģītāka metode, kas informē par hlamīdiju klātbūtni tikai tad, kad antivielas ir augstā titrā (to ir ļoti daudz). Bet šī metode nav pārliecinoša, jo hlamīdijas neaktīvā formā var neizraisīt antivielu veidošanos.

Pēdējā laikā specializētās laboratorijās lieto aparatūru ļoti sarežģītu analīžu veikšanai. Uroģenitālās hlamidiozes slimnieka izdalījumos ar tām var konstatēt pat niecīgu hlamīdiju skaitu, jo analīžu laikā tās pavairo.

Vai hlamidiozi var izārstēt?

Mikroorganismi (hlamīdijas) ir jutīgi pret zināmu grupu antibiotikām. Ja uroģenitālā hlamidioze nav hroniska un tai nav radušās komplikācijas, to ar šiem medikamentiem var izārstēt, tikai tie jālieto pietiekami lielā devā un pietiekami ilgi.

Uroģenitālās hlamidiozes īpatnību dēļ pacienti ārsta palīdzību meklē novēloti, kad organismā jau ir hroniska iekaisuma perēkļi, infiltrāti. Šādā bojājumā ir pasliktināta asinsrite, tāpēc antibiotikas infiltrātos nesasniedz vajadzīgo koncentrāciju. Bez tam ilgstoša hlamīdiju klātbūtne organismā nomāc tā aizsargspēju (imunoloģiskās reakcijas). Lai uroģenitālo hlamidiozi izārstētu, nepieciešama kompleksa pieeja, vienlaikus ar antibakteriālo preparātu lietošanu stimulējot organismā antivielu veidošanos un veicinot infiltrātu uzsūkšanos. Smagākos gadījumos lietojamas arī fizikālās procedūras un dūņu aplikācijas. Uroģenitālo hlamidiozi var uzskatīt par izārstētu, kad iekaisuma perēkļi ir uzsūkušies, nav slimības simptomu un laboratoriskās analīzēs nav konstatējamas hlamīdijas.

Pārslimota uroģenitālā hlamidioze negarantē, ka ar to nevar inficēties atkārtoti.

Bez tam, ja abi dzimumpartneri neārstējas vienlaikus, ārstēšanās ir bezjēdzīga, jo viņi viens otru atkal aplipina.

	Dace Buile Ask a question Make an appointment
	Gerda Bērziņa Ask a question Make an appointment
	Ilona Zablocka Ask a question Make an appointment
	Ingrida Ritina Ask a question Make an appointment
	Alise Huskivadze Ask a question Make an appointment
	Zanda Bogdanova Ask a question Make an appointment
	Sergejs Vojevodins Ask a question Make an appointment

Ārstniecības process

Vizīte

Ārstēšanas kurss

Pēc terapijas fāze

Klīnikas dermatologi

Doctors

Resident Gunita Buiksa

Highly qualified doctors

Dace Buile

Gerda Bērziņa

Ilona Zablocka

Ingrida Ritina

Alise Huskivadze

Zanda Bogdanova

Sergejs Vojevodins

Make an appointment

Ask a question

Thank you for your question!

Your appointment has been made