Mūzikas medicīniskās rezonanses terapijas (MMRT) ietekme uz psoriāzes un atopiskā dermatīta pacientu slimības rādītājiem

Mūzikas medicīniskās rezonanses terapijas (MMRT) ietekme uz psoriāzes un atopiskā dermatīta pacientu slimības rādītājiem

14.02.2016

Dzintra Zariņa, Jānis Ķīsis
Mūzikas medicīniskās rezonanses terapijas ietekme uz psoriāzes un atopiskā dermatīta pacientu emocionālo stāvokli un
slimības rādītājiem dinamikā.

 Kopsavilkums
           Pētījums „Mūzikas medicīniskās rezonanses terapijas (MMRT) ietekme uz psoriāzes un atopiskā dermatīta pacientu slimības rādītājiem un viņu emocionālo stāvokli“ tika izstrādāts Dzintras Zariņas RSU maģistra darba ietvarā. Maģistra darba vadītājs – Jānis Ķīsis Dr. med., asoc. prof. RSU Infektoloģijas un dermatoloģijas katedra.

           Pētījuma praktiskā darba pirmā daļa, iepazīstoties ar MMRT metodi, tika veikta dermatoloģijas klīnikā Frīdensburgā, Vācijā. Praktiskā darba otra daļa tika veikta Latvijā. Aprakstītā pētījuma rezultāti parādīja, ka izpētes grupas slimības rādītāji un stresa psihofizioloģiskie rādītāji, salīdzinot ar kontroles grupu, ir samazinājušies. Paaugstinājies Laimes skalu līmenis, kas ir atbalsta un komforta emociju kvalitāte. Tādējādi, ļaujot secināt, ka MMRT spēj atvieglot psoriāzes un atopiskā dermatīta izpausmi, uzlabot emocionālo stāvokli un var būt kā papildus terapija dermatoloģijas pacientu ārstēšanā.

Latvijā pirmo reizi veikts pētījums mūzikas medicīniskajā rezonanses terapijā (MMRT) un analizēta tās ietekme uz slimības un stresa fizioloģiskajām izpausmēm un emocionālo stāvokli psoriāzes un atopiskā dermatīta pacientiem.

           Ievads
Pētījuma teorētiskais pamatojums pārliecina, ka emocionāliem faktoriem ir liela loma daudzu hronisku ādas slimību attīstībā un norisē. Psoriāze (turpmāk tekstā Ps) un atopiskais dermatīts (turpmāk tekstā AD) ir ādas slimības, kur blakus ģenētiskajiem faktoriem, stress tiek uzskatīts kā priekšnoteikums šo slimību sākumam un uzturēšanai. Skaņas sajūtas neiroloģiskais ceļš ļauj mūzikai ietekmēt tās smadzeņu struktūras, kas atbild par emocionālo izturēšanos – limbisko sistēmu, kas apvieno somatiskās un veģetatīvās reakcijas un ietekmē organisma imūnās norises.

Mūzikas klausīšanās, ļauj izjust psihofizioloģisku relaksāciju, pazemina simpātiskās veģetatīvās nervu sistēmas (VNS) aktivitāti, un aktivē parasimpātisko VNS, tādējādi ietekmējot hormonālo aktivitāti, kas sekmē ķermeņa imūnos un reģeneratīvos procesus. Cilvēka ķermeņa iekšējās elektromagnētiskās norises ir nesaraujamā saistībā ar organisma ķīmiskajām norisēm. Stresu izraisoša faktora ietekmē tiek izjaukts šo norišu līdzsvars. Skaņa – garenviļņu svārstīšanās mehānisku vibrāciju forma var ietekmēt ķermeni caur svārstību frekveņču rezonansi, tādējādi sniedzot atbalstu organismam aktivēt savus iekšējos aizsardzības mehānismus un pašdziedināšanās resursus.

           Pētījumā, izpētes grupas rezultāti pēc MMRT uzrādīja, statistiski nozīmīgas PASI, SCORAD indeksa un kortizola līmeņa asinīs izmaiņas. Izpētes izlasē mainījusies visu emociju izteiktība.
           Konstatēts, ka 40–80% pacientu, kas apmeklē dermatologa konsultāciju, ir pieredzējuši nozīmīgas psiholoģiskas vai psihiatriskas problēmas (Walker C., 2005), un ir pierādīts, ka šo slimību terapijā efektīvas ir psiholoģiskas intervences (Tausk F., Elenkov I., Moynihan J., 2001). Emocionālā atbilde uz stresu ir VNS simpātiskā zara aktivitātes paaugstināšanās, kas izraisa asinsspiediena paaugstināšanos, sirds ritma paātrināšanos un virkni hormonālo izmaiņu, kas nomāc imūnās sistēmas darbību. Kā Ps, tā AD gadījumā, cilvēks blakus fiziskajām ciešanām, izjūt spēcīgu psihoemocionālo diskomfortu. Mokoša nieze un redzami izkropļots ādas izskats noved pie straujas dzīves kvalitātes pazemināšanās. (Bahmer A.J., Kuhl J., Bahmer F.A., 2007). Sociālā atbalsta līmenis un slimības kupēšanas metodes ieņem ļoti svarīgu lomu šo pacientu dzīvē (Walker, 2005).

           Mūzika var ietekmēt ķermeni un prātu gan tiešā veidā, pateicoties skaņas ietekmei uz šūnām un orgāniem, gan netiešā veidā, izraisot emocijas, kas savukārt ietekmē neskaitāmus procesus ķermenī (Olpin M., Hesson M., 2009). Ir zināms, ka skaņa – garenviļņu svārstīšanās mehānisku vibrāciju formā – var ietekmēt ķermeni tāpat kā elektromagnētiskā stimulācija (Mayor D.F., 2007). Tādējādi mūzikas terapijā rezonanse, vibrācija ir par pamatu somatiskai receptīvai metodei – kas ir mūzikas pielietošana dažādos veidos, lai ievibrētu pacienta ķermeni daudzveidīgās frekvencēs vai frekvenču paternos, ar mērķi, izveidot līdzsvaru starp stimulu un pacientu, jo skaņa, kā enerģijas veids ar viļņa dabu, kam piemīt savi, specifiski paterni, ceļojot vidē un aptverot indivīdu var mainīt tā enerģijas paternus, bet sasniedzot ausi var fizioloģiski rezultēties iztēlē un šādi veicināt relaksāciju un mazināt trauksmi (Bruscia K.,1998, kā minēts Wigram T., Pedersen I.N., Bonde L.O., 2004). Savukārt, skaņas sajūtas neiroloģiskais ceļš ļauj mūzikai iespaidot tās smadzeņu struktūras, kas atbild par emocionālo izturēšanos – limbisko sistēmu. Limbiskajā sistēmā apvienojas somatiskās un veģetatīvās reakcijas; tiek saskaņota veģetatīvā un endokrīnā regulācija, regulēta garozas šūnu aktivitāte, kas ietekmē organisma imūnās reakcijas. Mūzikas klausīšanās, ļaujot izjust psihofizioloģisku relaksāciju, pazemina VNS aktivitāti, aktivējot parasimpātisko VNS un tādējādi ietekmē hormonālo aktivitāti, kas sekmē ķermeņa imūnos un reģeneratīvos procesus, (Harvey, kā minēts Krout R.E., 2007)

           Mūzikas medicīniskā rezonanses terapijas (MMRT) balstās uz rezonanses principiem. Rezonansi rada harmonijas, kas ietvertas noteiktās muzikālās struktūrās un rada rezonansi cilvēka ķermenī. (Olpin, Hesson, 2009). MMRT funkcija ir, darboties kā faktoram slimības simptomu mazināšanā, mazinot stresa psihofizioloģiskās izpausmes (Lazaroff I., Shimshoni R., 2000). MMRT terapeitiskā iedarbība balstīta mūzikas skanējumā, kas caur svārstību un ritma saslēgšanās (entrainment) spējas fenomenu,  psihofizioloģiskas relaksācijas laikā harmonizē cilvēka organisma dažādos svārstību ritmus visos tā līmeņos (šūnu, audu, orgānu, orgānu sistēmu, organisma), bet caur smadzeņu procesiem – mainītas apziņas stāvokļa fenomenu (altered state of consciousness)  – ļauj atbrīvoties zemapziņā esošajai informācijai, kas rezultējas iztēlē un tiek apzināta, bet izteikta pašrefleksijā maina savu emocionālo spriedzi un kvalitāti. (Crowe B. J., 2004).

Pētījuma mērķis: pārbaudīt, vai pēc MMRT samazinās pacientu slimības rādītāji, stresa fizioloģisko izpausmju rādītāji un uzlabojas emocionālais stāvoklis.

Pētījuma jautājums: vai pēc MMRT mainās slimības rādītāji, stresa fizioloģisko izpausmju rādītāji un emocionālais stāvoklis Ps un AD pacientiem
Pētījuma metode: Pētījumā tika pielietota kvantitatīvi aprakstošā pētniecības metode. Pētījumā piedalījās 30 Ps un AD pacienti – 15 izpētes un 15 kontroles grupā. Tika veiktas 30 MMRT sesijas. Lai iegūtu datus par pētījuma dalībnieku slimības izpausmju dinamiku un viņu emocionālo stāvokli, pirms un pēc piedalīšanās MMRT, tika izmantota: Ps slimības smaguma pakāpes novērtēšana pēc PASI; AD slimības smaguma pakāpes novērtēšana pēc SCORAD; Fizioloģiskie mērījumi: asinsspiediena mērījumi, pulsa mērījumi, asins analīzes kortizola līmeņa noteikšanai; Emociju aptauja „EQ 26.5“ T. Vošs (Wosch, 2002) un daļēji strukturēta intervija.
Instrumentārijs: ārsta – dermatologa veikts vispārējs pacienta slimības smaguma pakāpes novērtējums pēc PASI un SCORAD; fizioloģiskie mērījumi – asinsspiediens, sirds ritms, kortizola līmenis asinīs; emociju aptaujas „EQ – 26.5“ 1. un 2. anketa T.Vošs (Wosch); daļēji strukturētā in-tervija (DSI); mūzikas analīzes strukturālais modelis (SMMA) (Grocke D., Wigram T.);

Datu analīze: dati tika apstrādāti ar statistisko datu apstrādes paketi ( SPSS 15 – Statistical Package for the Social Science). Datu analīzei pielietota aprakstošā un secinošā statistika.

Aktualitāte

Psiholoģiskā stresa loma ādas saslimšanu patoģenēzē
           Ādu var uzskatīt par sazināšanās orgānu, kuram ir nozīmīga loma indivīda attīstībā un socializācijā visā dzīves garumā (Reitamo S., Luger T.A., Steinhoff M., 2008). Vesela āda pati par sevi kalpo kā barjera un imūnais orgāns, kas uztver dažādus ārējās vides kaitīgos aģentus (Petra C., Slominski A., et al., 2006). To, kā vides stimulu iedarbība rezultēsies ādā, nosaka katra cilvēka individuālie neiroendokrinoloģiskie mehānismi, kas darbojas kā tilts starp prātu un ķermeni, kurus ierosina psihiskie procesi. Šīs cieši saistītās sistēmas savstarpēji sazinās neiropeptīdu, citokīnu, glikokortikoīdu un citu efektormolekulu valodā. Apkārtējās vides stimuli tiek konvertēti bioķīmiskā informācijā. (Poot F., Sampogna F., Onnis L., 2006)

           Psiholoģiskā stresa laikā ādas homeostatiskā caurlaidības barjera un aizsardzibas funkcija ir traucēta. (Elias P.M., 2005) Stresa ietekmē paaugstinās ne tikai adrenalīna un kortizola līmenis, bet nervgaļu un pašu šūnu atbrīvoto neiropeptīdu dēļ veidojas arī neirogēns iekaisums (Ķīsis J., Zvejniece R., 2010). Tādējādi var tikt ierosinātas vai saasinātas ādas slimības, tai skaitā AD un Ps. Slimību norises gaitā, neiroimūnā sistēma ir destabilizēta. (Arck P.C., Slominski A., Theoharides T.C., at al., 2006).

           Tradicionālais izskaidrojums, psiholoģiskā stresa specifiskajai patogēnajai lomai ādas patoloģijās pamatojas uz imūnā līdzsvara izmaiņām, kas rodas aktivējoties divām stresa asīm:
          1)  hipotalāma – hipofīzes – adrenālai (HPA) asij, kas paaugstina kortizola līmeni.
          2) simpātiskās nervu sistēmas aktivācijai, izsaucot adrenalīna līmeņa paaugstināšanos.
Šodien, pierādīta trešās, perifērās stresa ass pastāvēšana.

          A.Slominskis un J. Worcmans (Wortsman), secināja, ka ādai ir sava neiroendokrīnā sistēma, kas cieši ieguļ sistēmiskajā neiroendokrīnajā asī, iespējams, ar nolūku koordinēt perifērās atbildes uz stresu, lai saglabātu ādas un vispārējo homeostāzi, pārkārtojot adaptācijas mehānismus caur ātro (neirālo) vai lēno (humorālo) ceļu, darbojoties lokālā vai sistēmiskā līmenī, un izvirzīja hipotēzi, ka stresa atbildes sistēmas struktūras – centrālajā nervu sistēmā (CNS) un ādā –dublējas. (Slominski, 2007)

S.Pavlovičs (Pavlovic, 2008) ar kolēģiem, trešās, perifērās stresa ass pastāvēšanu, pierādīja eksperimentāli. Viņi ziņo, ka stress ietekmē ādas homeostāzi caur perifērajām neiropeptīderģiskajām nervu šķiedrām, kas sekretējot neiropeptīdus, tādus kā P viela, aktivē tuklās šūnas un saasina neirogēno iekaisumu, kas tādējādi saasina ādas slimības. Šie pierādījumi ļauj fokusēt uzmanību uz trešo, perifēro stresa asi, ko varētu terapeitiski ietekmēt. (Hendrix S., 2008)

Psoriāze (L40) 
          Psoriāze ir viena no biežāk sastopamajām hroniskām ādas slimībām. Tā tiek uzskatīta par iekšējo izmaiņu ārēju ādas izpausmi. Tā ir saistīta ar ar metabolo sindromu, kura izpauzmes ir diabēts, lipīdu profila pārmaiņas, aptaukošanās, koronārā slimība, seksuāla disfunkcija. Nopietnākā Ps komplikācija ir psoriātiskais artrīts. (Gouldin J.M., Price C.L., et al., 2010) Industriāli attīstītajās valstīs no šīs slimības cieš 1,5 – 2%, bet visā pasaulē kopumā apmēram 3 – 5% iedzīvotāju. Izplatības pieaugums pēdējās divās dekādēs ir sasniedzis 3.15% (Chandran V., Raychaudhuri S.P., 2010). Arī Latvijā Ps ir viena no izplatītākajām hroniskām ādas slimībām un tā varētu skart 23 000 – 60 000 iedzīvotāju.

          Ps provocējošie faktori ir ādas traumas, psihoemocionāls stress, dažu medikamentu lietošana, alkoholisms, infekcijas slimības, kas var ietekmēt gan slimības izpausmes, gan gaitu (Azarjana K., 2003).

          Psoriāzes ārstēšanā par sekmīgu un vēlamu atzīts plašs psiholoģisko intervenču spektrs. Slimnieku stāvoklis ievērojami uzlabojies pēc meditācijas, relaksācijas un hipnozes seansiem.(Tausk F., Elenkov I., Moynihan J., 2007)

Atopiskais dermatīts (neirodermīts) (L20)
          Atopiskais dermatīts (AD) ir hroniska ādas iekaisuma slimība, kam raksturīgs ādas sausums, nieze un sārti izsitumi ar paaugstinātu transepidermālo ūdens zudumu. Saslimstība ar AD aizvien pieaug un nozīmīgāka kļūst dzīves kvalitātes pasliktināšanās. Pasaulē ar AD slimo 10-20% bērnu un 1-3% pieaugušo (Buggiani G., Ricceri F., Lotti T., 2008, kā minēts Ķīsis, Zvejniece 2010). Industriāli attīstītajās valstīs saslimstība, salīdzinoši ar agrārajām valstīm pēdējo 30 gadu laikā ir pieaugusi no divām līdz pat trim reizēm. Latvijā, pēc dermatologu aprēķina, ar AD slimo vairāk kā 125 000 iedzīvotāju, kas ir apmēram 5% (Materia Medica 2002, kā minēts Ķīsis, Zvejniece 2010).

          AD ilustrē attiecības starp ģenētisko, vides un psihosociālo faktoru trauslo līdzsvaru un ādas slimības attīstību. Ir atklāts, ka stresori pasliktina transepidermālā ūdens zuduma atjaunošanos, kas kaitē ādas barjeras funkcijai, kas savukārt rada paaugstinātu uzņēmību pret ādas alergēniem, vīrusiem un baktērijām, kas ir potenciālie atopijas uzliesmojuma veicinātāji. (Tausk, Elenkov, Moyninan, 2007)

          Ir secināts, ka pēc dažāda veida psiholoģiskajām intervencēm: aromaterapijas, autogēnā treniņa, īsas dinamiskās psihoterapijas, kognitīvi biheivjorālās terapijas AD slimniekiem vērojami nozīmīgi uzlabošanās efekti – samazinājušies slimības smaguma pakāpes un niezes intensitātes rādītāji. (Chida Y., Steptoe A., Hirakawa N., et al., 2007)

Emocionālais stāvoklis
          Emocionālam stāvoklim raksturīgas noteiktas emocionālas norises un to izpausmes pakāpes. Afekti – laime, skumjas, dusmas, bailes ir saistītas ar imūno reakciju vairumu (Kulbergs J., 2001). Kad pieredzam emocijas, mijiedarbojas miljoniem molekulu, kas veido receptorus uz nervu šūnu virsmas. Receptoru, kas ir šūnu maņu orgāni, uzdevums ir sajust ķīmiskās molekulas un atpazīt tos kā ligandus – konkrētu viela, kas saistās ar noteiktu receptoru. Tajā mirklī, kad ligands saistās ar savu receptoru, informācija, ko tas nes, iekļūst šūnā. (Ryan M., 2007) Starp ķīmisko ligandu veidiem (neirotransmiteri, steroīdi, peptīdi), 95% no visiem ir peptīdi, kas ir visuresoši un spēlē nozīmīgu lomu gandrīz ikvienā dzīvības procesā. Pierādīts, ka katrs un ikviens peptīds, faktiski rodas daudzās ķermeņa daļās. Šo peptīdu receptori ir atrasti imūnajā, endokrīnajā un centrālajā nervu sistēmā. (Ryan, 2007) Imūnajām šūnām ir ne tikai receptori neirotransmiteru atpazīšanai, bet tās arī pašas šos neirotransmiterus producē. (Rider M., 1997)

          Apskatot sakarības starp emociju apspiešanu un imūnās sistēmas neiropeptīdu aktivitāti, stresu var raksturot kā informācijas pārslodzi – stāvokli, kurā prāts un ķermenis ir tik ļoti apgrūtināti ar neapstrādātu sensoro pievadi, apspiestas traumas vai emocijas formā, kurai nav atļauts brīvi izpausties, ka lielākie autonomie procesi, kas tiek regulēti ar peptīdu plūsmu, sabrūk līdz pāris vienkāršām atgriezeniskās saites cilpām, izjaucot normālu atjaunošanās procesu un veicinot slimības rašanos. (Crowe, 2004) Jau H. Seljē (1970) pierādīja nervu un imūnās sistēmas nesaraujamo saistību un slimības izraisošo stresa hormonu pastāvēšanu, ko sekretē virsnieru dziedzeris un kuru izdali caur adrenālo kaskādi ierosina mentāla aktivitāte. Šo horrmonu iedarbība stresa rezultātā kļūst prolongēta un līdz ar to toksiska imūnajai sistēmai. Stress ir iemesls tam, lai hipotalāms producētu kortikotropīnu atbrīvojošo faktoru (CRF), kurš stimulē hipofīzi atbrīvot adrenokortikotropo hormonu (ACTH), kas aktivē virsnieru dziedzeri producēt virkni hormonus, tādus kā kortizols un kortikosteroīdi. (Rider, 1997)

          Organisma norišu funkcijām piemīt cikliska determinētība, mikro (molekulu, šūnu) un makro (audu, orgānu, orgānu sistēmu) līmeņos. Katrai aktivitātei seko relaksēts stāvoklis, kurā tiek atgūta iztērētā enerģija. (Rider, 1997) Lai organisma adaptācijas spējas ilgstoši saglabātos iepriekšējā līmenī, spriedzes reakcijām cikliski jānomainās ar relaksācijas reakcijām, kuru fizioloģiskās norises ir vērstas pretēji spriedzes reakcijai (Sandomirskij M., 2007). Relaksācijas stāvoklim ir praktiska nozīme kopējā psihoemocionālā stāvokļa un ķermeņa orgānu funkcionālā stāvokļa normalizēšanā, un relaksācijas reakcijas ir apskatāmas, kā universāls mehānisms psihiskās spriedzes mazināšanā. (Sandomirskij, 2007)

Mūzikas medicīniskās rezonanses terapija (MMRT) ir receptīva mūzikas terapijas metode, kuru lieto ar mērķi atvieglot un uzlabot dažādu pacientu veselības stāvokli caur psihofizioloģisku relaksāciju. [1]

P. Hubners (Huebner), vācu akadēmiskās mūzikas komponists un muzikologs, veicis muzikoloģiskus pētījumus mikromūzikas laboratorijās, ar mērķi izmantot mūzikas harmonijas likumus medicīniskiem nolūkiem, nonākot pie secinājuma, ka katram skaņas tonim ir sava daudzveidīga iekšēja dabīga strukturāla attīstība, kas sākas ar pirmo skaņas impulsu, aug un attīstās laikā un telpā kā komplekss tonālais paterns, un kādā noteiktā laika sprīdī sairst un izzūd.

[1] MMRT priekšvēsture balstās uz pavisam nesenā pagātnē Rietumu kultūras tradīcijās pārstāvēto uzskatu, ka mūzika un veselība (fizioloģiskā, psiholoģiskā) ir cieši saistītas. Šīs tradīcijas saistītas ar grieķu medicīnas zinātni un Pitagora vārdu, ar viņa atziņām, ka mūzika pastāv fiziskā līmenī. Psiholoģiskā līmenī notis un mūzika ir svārstību fenomens, ko interpretē cilvēka prāts. Šodien, katras nots svārstību ātrums ir arī precīzi izmērāms. (Wigram, Pedersen, Bonde, 2002) Pētījumi radioelektronikā pierāda, ka cilvēki sajūt skaņu ar visu savu ķermeni, un mūzika var darboties kā vibrējošo frekvenču pārslēdzēja, kas atrodas ārpus rezonanses. Tādējādi, mūzika un skaņa tiek pielietota, kā auditorais un vibrācijas stimuls, kas tiek pārraidīts uz ķermeni, lai sasniegtu fiziskus un psiholoģiskus terapeitiskos mērķus. (Eagle1996, kā minēts Wigram & Dileo 1997) Fiziskā funkcionēšana tiek ietekmēta caur savstarpējās saslēgšanās (entrainment) procesu, ko nodrošina vibroakustiskais efekts un ķermeņa struktūru rezonēšana (Berendt, 1983, kā minēts Crowe 2004). Savstarpējās saslēgšanās procesu var ierosināt gan skaņas toņa frekvence, gan ritms, pamatojoties uz ārējā ritmiskuma atbilstību mūsu ķermeņa un smadzeņu dabiskajiem ritmiem (Berendt, 1983 kā minēts Crowe 2004).

Skaņas toņu iekšējo dinamisko attīstību, kas vienoti kopējā harmoniskā muzikālā interakcijā laikā un telpā, viņš nodēvējis par mūzikas mikrokosmu, un likumsakarības, kas apvieno atsevišķu toņu skanējumu kopējā harmoniskā muzikālā audumā, par mūzikas mikrokosma harmonijas likumiem. Tehniskās iekārtas šo iekšējo skaņas toņa un skaņas strukturālo attīstību var padarīt redzamu un dzirdamu. Ir iespējams izfiltrēt katra individuālā toņa iekšējo attīstību un novērot to. P. Hubners norāda, ka objektīvam mūzikas medicīniskam pielietojumam jābalstās rezonanses spējā starp mūzikas mikrokosma un bioloģiskās dzīves dabīgajiem harmoniskajiem procesiem. Tās uzdevums ir aktivēt bioloģiskās dzīves harmoniskos procesus, izmantojot mūzikas mikrokosma harmonijas likumus (Hubner P., 2000). Šo pētījumu rezultātā, 1987. gadā, tika radīta MMRT mūzika, kuras funkcija ir darboties kā faktoram, slimības simptomu mazināšanā, caur stresa psihofizioloģisko izpausmju mazināšanu vai atvieglošanu pacientiem, tai skaitā dermatoloģijas pacientiem (Lazaroff I., Shimshoni R., 2000).

MMRT ietekme uz emocionālo stāvokli
          Ir zināms, ka pat visvienkāršākais mūzikas uztveres akts izsauc limbiskās sistēmas atbildi un uz signālu reaģē visas klausītāja bioloģiskās sistēmas (Roederer J. G., 2008). Mūzika izraisa gan pamata emocijas, gan plaša spektra kompleksu emocionālo gammu, un mehānismi, ar kuriem tiek ierosinātas šīs emocijas, nav unikāli un nespecifiski, bet gan attiecas uz jebkuru cilvēka emocionālo atbildi (Juslin P. & Vastfjall D., 2008). D.Uliks (Ulich) norāda, ka katrai personai piemīt savs individuāls (uz-personu centrēts) veids, kā viņu aizkustina mūzika, kas ietekmē psihofizioloģisko (ķermenis un prāts) līmeni (Wosch T., 2007). Emocijas ir iepriekš neapzināta pieredzes procesa gala rezultāts, un terapeitiskais process, šai gadījumā tiek aprakstīts kā „sastapšanās ar sevi“, īpaši ar savu „emocionālo pusi“ (Wosch, 2003).

          No ķermeņa un prāta vienotības skatu punkta šis process notiek divos uztveres līmeņos: ķermeniskā mūzikas uztvere – vienā līmenī, un domu, noskaņojuma, emociju uztvere – citā līmenī. Šie divi līmeņi terapeitiskā procesa laikā apvienojas. Pie terapeitiskajām izmaiņām ved attiecību (kas ir atšķirīgas katrai personai) identificēšana – kā ķermeņa un prāta vienotības mirklis, kas ir emociju pamata raksturojums, un kas tiek apzināti saprasts. (Wosch, 2007) Emocionālā stāvokļa apzināšanās un pašrefleksija parasti transformē pārdzīvojumus un emocijas (Izards K., 1991)

Ja stress, izraisot kortizola pieaugumu, traucē smadzenēm saistīt emocionālās kvalitātes ar verbāli kodētām zināšanām, tad  transs, un terapeitiskais transs, kurā pacients atrodas mūzikas relaksācijas sesijas laikā, ietekmē emocionālo pieredzi un atmiņas, ļaujot tām pāriet uz verbālu terapeitisku sarunu saistībā ar dzīves jautājumiem. Šāds kvalitatīvs stāvoklis ļauj mobilizēt cilvēka iekšējos resursus (Decker – Voigt H.- H., 2007 in Frohne Hagemann 2007) Šajā stāvoklī emocijas ir vairāk pieejamas, saprotamas un vieglāk transformējamas. Informācija starp apziņu un zemapziņu plūst brīvāk, palielinot intuīcijas, atklāsmes un pašdziedināšanās spējas. Integrēta apziņa nodrošina psihodinamisko izaugsmi, sociālo un psiholoģisko adaptāciju. (Wise, 2002, kā minēts Crowe 2004)

Mūzika mijiedarbojas ar neiroendokrīno un imūno sistēmu, kas ir stresa izraisītās bioloģiskās atbildes centrālās komponentes (Bitmann, 2005, kā minēts Krout 2007). Psihofizioloģiskās relaksācijas laikā, pazeminās simpātiskās VNS aktivitāte, aktivizējas parasimpātiskā VNS un tādējādi tiek ietekmēta hormonālā aktivitāte, kas sekmē ķermeņa imūnos un reģeneratīvos procesus. (Harvey, 1987, kā minēts Krout 2007)        Brīdī, kad smadzenes vada muzikālos impulsus, atbrīvojas neirotransmiteri (Altenmuller, 2004, kā minēts Krout 2007). Izdaloties nozīmīgai peptīdu kategorijai – endogēnajem opioīdiem un morfīniem, tiek veicināta relaksācija. Tādiem opioīdiem kā endorfīni un enkefalīni ir nozīmīga loma sāpju modulēšanā, stresa mazināšanā un nomierinošu izjūtu veicināšanā (Lemonich 2003, kā minēts Krout 2007).

MMRT process
I.Lazarovs un R.Šimšoni Vācijā, Frīdensburgas dermatoloģijas klīnikā (Schloss Friedensburg) MMRT metodi, kā mūzikas relaksācijas tehniku izmanto dažādu hronisku ādas slimību, tai skaitā psoriāzes un atopiskā dermatīta, pacientu grupu ietvarā.

Relaksācijas, kā metodes būtība mūzikas terapijā ir terapeita klātbūtne, kas nodrošina trauksmes, satraukuma neesamību (Decker – Voigt 2007, in Frohne Hagemann 2007). Terapeita loma galvenokārt ir atbalstoša. Sesiju ietvarā vizualizācija definējama, kā relatīvi statisks iztēles redzējums, kas tiek lietots, lai padziļinātu prāta relaksētu stāvokli. Vizualizācijas piemēri ietver sevī lūkošanos saulrietā, ūdenskritumā, putna lidojumā, ziedā u.t.t. (Grocke D., Wigram T., 2007)

          Pētījuma ietvarā Ps un AD pacientu grupas MMRT tika veidotas kā slēgtas (dalībnieku sastāvs nemainīgs), īslaicīgas (pastāvēšanas laiks 10 – 15 dienas) un direktīvas (katrai sesijai tika dots vadītāja konkrēts vizualizācijas uzdevums). Terapeitiskā vide tika veidota droša, atbalstoša, labvēlīga. Katrai grupai tika ieplānotas 30 MMRT sesijas. Vadoties pēc izvērtēšanas sesijās „EQ 26.5“ 1. anketas iegūtajiem vērtējumiem, grupai tika izveidota P. Hubnera mūzikas klausīšanās programma. MMRT process bija strukturēts un balstījās terapijas plānā, kas tika veidots, pamatojoties uz B. L.Vīleres (Wheeler), C.L. Šultisas (Shultis) un D.W. Polenas (Polen) (2005) teorētiskajām nostādnēm.

Katra mūzikas terapijas sesija ilga 90 minūtes un tai bija organizējoša relaksācijas sesijas struktūra, kas sastāvēja no piecām daļām:

  1. Sagatavošanās daļa (25 minūtes): grupas dalībnieku īsa pašrefleksija par savu emocionālo un fizisko pašsajūtu un iekārstošanās ērtā guļus stāvoklī.
  2. Indukcija (5 minūtes): mūzikas terapeits verbāli fokusē pacienta uzmanību uz elpošanu, uz pakāpenisku muskuļu atslābināšanu, uz vizualizāciju.
  3. Mūzikas atskaņošana (30 minūtes): indukcijas tekstam izskanot, tiek ieslēgts P. Hubnera MMRT mūzikas ieraksts klusinātā skaļumā, kas pakāpeniski tiek palielināts, regulēts un uzturēts komfortablā līmenī, bet tuvojoties klausīšanās noslēgumam, pakāpeniski noklusināts.
  4. Atgriezšanās daļa (5 minūtes): mūzikas terapeits, verbalizējot, klusinātā, saudzīgā balss tonī, aicina grupas dalībniekus atgriezties nomoda apziņas stāvoklī.
  5. Noslēguma daļa (25 minūtes): verbāla pieredzes apstrāde – grupas dalībnieku pašrefleksija par gūto pieredzi un tās integrēšana ikdienas dzīves uztverē un „rolling back“ tilta nodrošināšana no drošās terapeitiskās vides uz „ārpasauli“.
0
0

Comments

Popular posts