Skaņu vibrācijas organisma līdzsvara atjaunošanai

Skaņu vibrācijas organisma līdzsvara atjaunošanai

23.02.2016

Mūzikas vibrācijas spēj sakārtot ķermeni un prātu caur pamata frekvencēm, kas piemīt ķermenim (Guzzetta 1997, atsaucoties uz Dossey, 1997).

Cilvēka organisms ir unikāla bioloģiska sistēma, kurā vienlaicīgi notiek daudzveidīgi psihofizioloģiskie (ķīmiskie, fizikāli mehāniskie, elektriskie, elektromagnētiskie, informatīvie un psihiskie) procesi, kuru rezultātā rodas enerģija. 

Cilvēka ķermenis no šūnām līdz audiem, orgāniem un orgānu sistēmām atrodas nepārtrauktā vibrācijā, ko raksturo svārstību frekvenču paterni. Visas sistēmas savstarpēji sadarbojas – ar līdzīgo frekveņču savstarpējās saskaņas palīdzību, veidojot savstarpēju simpātisko rezonansi un kopēju ķermeņa rezonanses sistēmu.

Veselā ķermenī, sadarbība starp visa līmeņa sistēmām (no šūnu līdz orgānu) atrodas līdzsvarā. Tā ir harmoniska. Stresa, vīrusu, baktēriju, pārslodžu un citu kaitīgo ārējo faktoru rezultātā, organisma  enerģijas bioloģiskās rezonanses sistēmas līdzsvars tiek izjaukts, izraisot imunitātes pazemināšanos un saslimšanu. Organisma sistēmu sadarbība kļūst  disharmoniska.

Ķermenim raksturīgos enerģijas vibrāciju paternus, var harmonizēt un palīdzēt tiem atgriezties to dabīgajā līdzsvara stāvoklī, ar, zemas frekvences skaņas stimula veidotās simpātiskās rezonanses, palīdzību.

Pēdējos 50 gados medicīnā veiktie pētījumi ir apstiprinājuši daudzu alternatīvu, papildinošu medicīnisku interveņču nozīmīgumu un efektivitāti cilvēku fiziskā un psiholoģiskā stāvokļa uzlabošanā.

Ir veikti atklājumi par organisma bioreakciju principiem un biorezonanses nozīmi indivīda „elektromagnētiskā līdzsvara atjaunošanā“, kuru pamatā ir atzinums, ka visai matērijai, ieskaitot augus, medikamentus u.t.t., ir bioloģiska ietekme uz cilvēka organismu, pateicoties enerģijas svārstību frekvencēm kas tai piemīt.

Izpratni, par mūzikas un skaņas ietekmi uz cilvēka organismu un psihi ir veicinājuši pētījumi par skaņu, kā fizikālu parādību ar viļņa dabu.  Zināms, ka skaņa – garenviļņu svārstīšanās mehānisku vibrāciju formā – var ietekmēt ķermeni tāpat kā elektromagnētiskā stimulācija (Mayor, 2007).

Muzikas terapija

Pētījumi radioelektronikā pierāda, ka cilvēki skaņu uztver net tikai ar dzirdi bet sajūt  ar visu ķermeni, un mūzika var darboties kā to ķermenī vibrējošo frekvenču „pārslēdzēja“, kas kaut kādu iemeslu dēļ (fizioloģisks vai psiholoģisks stress, saslimšanas, traumas u.t.t.) atrodas ārpus rezonanses. (Crowe, 2004, atsaucoties uz Scartelli, 1991, un Koepchen, 1992)

Ir pierādīts, ka cilvēka ķermenis atrodas nepārtrauktā vibrācijā. Atomiem, molekulām, šūnām, audiem, orgāniem piemīt tiem raksturīgas vibrāciju frekvences, kas absorbē un emitē skaņu.

Ja, diviem vibrējošiem objektiem piemīt līdzīgs vibrāciju raksturojums, kas ļauj to frekvencēm nonākt savstarpējā saskaņā un rezonēt līdzīgās frekvencēs, starp šiem objektiem izveidojas simpātiskā rezonanse un tie veido rezonanses sistēmu.

Minēšu divus piemērus:

  1. Ņemot divas toņdakšas, kas izgatavotas lai vibrētu vienā augstumā, un uzsitot pa vienu no tām, radīsies skaņa, kas spontāni radīs vibrācijas un tādu pašu skaņu otrā toņdakšā. Skaņas vilnis no pirmās toņdakšas sasniedzot otru (fiziski atduroties pret to), liek tai rezonēt. Simpātiskā rezonanse rodas tādēļ, ka abām toņdakšām ir līdzīgs vibrāciju raksturojums, kas ļauj skaņas viļņa enerģijai pāriet no vienas uz otru.
  2. Cilvēka organismā, pēc asins izsviedes no sirds kreisā ventrikuļa, rodas spiediena vilnis, kas pārvietojas uz arteriālajiem zariem. Spiediena vilnis pārvietojas ātrāk kā asins plūsma un rada sataustāmu pulsu (pulsa vilnis). Spiediena pulsa (vibrācijas) viļņi sastāv no viļņu sērijām, kam piemīt atšķirīgas frekvences (svārstību skaits laika vienībā) un amplitūda. Arteriālajos zaros ir viena pamata frekvence un vairākas saskanīgās jeb harmoniskās frekvences, kam parasti piemīt mazāka amplitūda kā pamata frekvencei. Tādēļ, arteriālie asinsvadi vibrē noteiktās frekvencēs (pamata frekvencēs), kur dažu viļņu intensitāte pieaug, bet citu izzūd. Šo fenomenu sauc par rezonansi.

Ķermeņa molekulārās sistēmas atomu struktūra arī ir rezonanses sistēma.

Atomi, šūnas un orgāni satur tiem raksturīgus vibrāciju paternus, kurus var harmonizēt ar ārējiem stimuliem, radot simpātisko vibrāciju ķermeņa molekulās un šūnās.

Tādējādi, skaņas, kas ir saskaņā ar ķermeņa pamata vibrāciju paterniem, var sniegt dziedinošu ietekmi uz emocijām, orgāniem, enzīmu un hormonu sistēmām, un šūnām.

Mūzikas vibrācijas var palīdzēt atjaunot ķermeņa, kas atrodas ārpus sava pamata vibrāciju paterna, regulējošās funkcijas un palīdzēt tam atgriezties harmoniskā stāvoklī. (Guzzetta,1997, atsaucoties uz Dossey, 1997)

Tātad, fenomens, kas nodrošina mūzikas ietekmi uz cilvēka organismu, ir mūzikas un organisma bioloģisko ritmu sinhronizēšanās spēja, caur savstarpējo sinhronizāciju jeb rezonanses sistēmas veidošanas procesu, pateicoties cilvēka organisma bioloģiskā ritmiskuma un vibrāciju vidējā diapazona saskaņai ar mūzikas skaņu frekvenču un ritma diapazonu.

Uz šo atzinumu pamata balstās vibro akustiskā mūzikas terapija, kur mūzika un skaņa tiek pielietota, kā audiālais un vibrācijas stimuls, kas tiek pārraidīts uz ķermeni, lai sasniegtu fiziskus un psiholoģiskus terapeitiskos mērķus. (Wigram & Dileo 1997, atsaucoties uz Eagle,1996 )

Kā zināms, cilvēka auss spēj uztvert skaņu frekvences, diapazonā no 16 līdz 25 000 Hz. Vibroakustiskajā terapijā tiek izmantotas zemās, skaņas 30 – 120 Hz robežās.

Vibro-akustiskās terapijas pamatlicējs ir norvēģu terapeits un pedagogs – Olafs Skille (1968). Viņš, strādājot ar bērniem, kas cieta no smagiem fiziskās un garīgās veselības traucējumiem, kuru pavadošie simptomi bija spēcīga traumējoša muskuļu spasticitāte, atklāja, ka novietojot bērnu uz pupu maisu, caur kuru vada zemas frekvences skaņas vibrāciju, var panākt muskuļu spastikas mazināšanos un visa organisma relaksētu stāvokli.

Viņš sāka konstruēt iekārtas, ko pats nodēvēja par „skaņu vannām“ un 1982. gadā šo metodi definēja kā sinusoidālas (tīra, vienas frekvences skaņa bez virstoņiem), zemas frekvences (30 – 120 Hz) ritmiska, skaņas-spiediena viļņa un  mūzikas miksa pielietojumu terapeitiskiem mērķiem. Skille apgalvoja, ka „zemās frekvences skaņas“ masāža var palīdzēt sāpju, muskuļu spastikas un citu, tai skaitā ar stresu saistītu simptomu mazināšanai. (Punkanen M., Ala-Ruona E. 2012, atsaucoties uz  Skille O., Wigram T., 1995)

Skilles atklājums izraisījis plašu rezonansi skaņas iedarbības zinātniskajā izpētē un  tehniskā aprīkojuma konstruēšanā un izgatavošanā. Daudzās pasaules valstīs kā piemēraram, ASV, Kanādā, Anglijā, Norvēģijā, Somijā un Igaunijā ir izveidoti pētnieciskie institūti un biedrības, lai nodrošinātu turpmāko zinātniskās izpētes darbu vibroakustiskās terapijas pielietošanai gan dažādu slimību ārstēšanā, gan profilaksē.

Šodien, zemas – frekvences skaņas vibrācijas terapija jeb vibro akustiskā terapija (VAT) tiek plaši praktizēt visā pasaulē ar modernu, ērtu iekārtu (VAT krēslu, gultu vai pārvietojama aprīkojuma) palīdzību, un tā ir balstīta multimodālā pieejā, kas nozīmē, ka terapeits strādā gan ar klienta fizioloģisko, gan psiholoģisko pieredzi, apvienojot trīs terapeitiskās komponentes:

  • zemas-frekvences skaņas vibrāciju,
  • mūzikas klausīšanos un
  • terapeitisko interakciju.

Šo trīs komponenšu savienojums ļauj sasniegt klienta emocionālās, kognitīvās un sociālās problēmas ciešā saistībā ar ķermeņa funkcijām un sajūtām, lai terapeitiskā procesa rezultātā rastu tām risinājumu. (Punkanen M., Ala-Ruona E. 2012)

Pētījumu rezultātā ir izdalīti šādi vibroakustiskās terapijas (VAT) iedarbības mehānismi:

  1. relaksācijas atbildes sasniegšana – vibro akustiskā rezonanse paātrina asins cirkulāciju un vielmaiņu. Atbrīvo muskuļus no spriedzes un aktivē nomāktos neirofizioloģiskos procesus;
  2. sāpju nomākšana un Fātera-Pačīnī ķermenīši – dziļie, zemādas spiedienu un vibrāciju uztverošie nervu receptori, reaģējot uz vibro akustisko stimulāciju, signalizē centrālajai nervu sistēmai (CNS) par sāpju neesamību;
  3. skaņas vibrāciju ietekme uz šūnu attīrīšanās mehanismiem – vibro akustiskā rezonanse stimulē organismu atbrīvoties no kaitīgām atlieku molekulām, kas rodas šūnu darbības rezultātā. (Punkanen M., Ala-Ruona E. 2012)

Apkopotie klīniskie ziņojumi par vibroakustikas pozitīvo iedarbību norāda šādas galvenās klīnisko indikāciju jomas:

  1. hroniskas un akūtas sāpes – muguras sāpes, kakla un plecu sāpes, poliartrīts, reimatisms, fibromialģija, migrēna, galvassāpes, menstruālās sāpes;
  2. muskuļu spastika, rigiditāte u.c. stāvokļi – bērnu cerebrālā trieka, multiplā skleroze, reta sindroms, muskuļu spriedze un muskuļu pārslodze;
  3. elpošanas grūtības – astma, cistiskā bibroze, hroniski obstruktīva plaušu slimība;
  4. pēcoperāciju rehabilitācija – piem., locītavu aizstāšana, u.c.
  5. hroniskas neiroloģiskas saslimšanas – Parkinsona slimība, Alcheimera slimība;
  6. miega traucējumi;
  7. ēšanas traucējumi;
  8. hronisks stress, nogurums, izdegšanas sindroms;
  9. psiholoģiskas problēmas – trauksme, garastāvokļa svārstības, uzvedības traucējumi, mācīšanās grūtības, u.c.
  10. psihiatriskas saslimšanas – depresijas u.c.

Vibro akustisko terapiju neiesaka, ja klientam/ pacientam ir:

  1. akūti iekaisuma stāvokļi;
  2. psihotisks stāvoklis;
  3. grūtniecība;
  4. hemorāģija, asiņošana (izņemot menstruālo);
  5. tromboze;
  6. hipotensija – asinsspiediens regulāri nesniedzas augstāk par 90/60 Hg;
  7. elektrokardiostimulatori.

Latvijā, vibroakustiskā terapija, kā nemedikamentozs, papildinošās terapijas veids, pieejama, profesora Jāņa Ķīša estētiskās dermatoloģijas klīnikā, Rīgā,  mūsdienīgi iekārtotā mūzikas terapijas kabinetā. Vairāk informācijas par pakalpojumu un pieraksta iespējām atradīsiet dermatologs.com/muzikas-terapija

Atsauces

  1. Crowe, B. J. (2004). Music and Soul Making: Toward a New Theory of Music Therapy. USA, Scarecrow Press Inc., 437
  2. Mayor, D. F. (2007). Electroacupuncture: a practical manual and resource. London, Elsevier Ltd, 381
  3. Montgomery Dossey, B.(Ed) (1997)., Guzzetta, C. E. (1997). Core Curriculum for Holistic Nursing. Maryland, Aspen Publishers, Inc., 197
  4. Navarra, T. (2004). The Encyclopedia of complementary and Alternative medicine. New York, Facts On File Inc.
  5. Punkanen, M., Ala-Ruona, E. (2012). Contemporary Vibroacoustic Therapy: Perspectives on Clinical Practice, Research, and Training. Music and Medicine, 4 (3) 128-135
  6. Wigram, T., Dileo, C. (1997). Music Vibration. USA, Cherry Hill: Jeffrey Books, 248


Dzintra Zariņa
Mg. sc. scal. mūzikas terapeite, supervīzore

0
0

Komentāri

Autorizēties, lai komentētu

Populārākie raksti